Gan lieces, gan vilkšanas daļas balstās uz presēm un veidnēm, lai iedarbotos uz metāla izejmateriāliem ārēju spēku, lai radītu plastisku deformāciju vai atdalīšanu, lai iegūtu vēlamo sagataves formu.
Liekšanas daļa attiecas uz štancēšanas procesu, kas saliek metāla materiālus noteiktā leņķī, izliekumā un formā. Metāla materiālu locīšana būtībā ir elastīgas -plastiskās deformācijas process, un pēc izkraušanas sagatave radīs elastīgu atgūšanas deformāciju virzienā, ko sauc par atsitienu. Atspere ietekmē sagataves precizitāti, kas ir tehniskā atslēga, kas jāņem vērā lieces procesā. Tāpēc, projektējot lieces daļas, formai jābūt pēc iespējas simetriskai, un lieces rādiusam nevajadzētu būt mazākam par materiāla pieļaujamo lieces rādiusu.
The curved edge is too short to form, so it is necessary to make the flat part of the curved edge H>2δ. Ja H ir nepieciešams ļoti īss, ir jāatstāj atbilstoša rezerve, lai palielinātu H, un pēc tam nogriež pievienoto metālu pēc liekšanas. Lai izvairītos no caurumu deformācijas, liekot detaļas ar caurumiem.
Zīmēšanas daļa ir štancēšanas apstrādes metode, ar kuras palīdzību plakanā sagatave, kas iegūta pēc nospiešanas, ar presformu tiek veidota atvērtās dobās daļās. Štancēšanas ražošanā ir daudz veidu stiepes daļas. Atšķirīgo ģeometrisko formu raksturlielumu dēļ deformācijas zonas pozīcijai, deformācijas īpašībai, deformācijas sadalījumam un katras sagataves daļas sprieguma stāvoklim un sadalījuma likumam ir ievērojamas, pat būtiskas atšķirības. Tāpēc atšķiras procesa parametru noteikšanas metode, procesu skaits un secība, veidņu projektēšanas princips un metode. Parasti stiepes daļu pamata konstrukcijai ir jāatbilst formai, tai jābūt vienkāršai un simetriskai, un tā nedrīkst būt pārāk liela, lai izstiepumu skaits būtu mazāks un to būtu viegli veidot. Zīmējuma daļas noapaļotais rādiuss procesa gadījumā netiek palielināts. Pretējā gadījumā tas palielinās zīmēšanas laiku un darba slodzi, kā arī palielinās veidņu skaitu, kā arī viegli radīs atkritumus un palielinās izmaksas.
